piektdiena, 2008. gada 26. decembris

Esības mirkļi

Lasu Virdžīnijas Vulfas "Esības mirkļu" tulkojumu (oriģinālā "Moments of Being") un šķiet, ka pamazām tiešām sāku nobriest domām par doktora darba rakstīšanu. Pats jēdziens "esības mirkļi" šķiet diezgan būtiski atspoguļo manas šībrīža sajūtas/izjūtas. Vulfas kā rakstnieces refleksijas un ipresijas par savu dzīvi, kas uzrakstītas diezgan filozofiskā valodā, sasaucas ar manu filozofisko skatījumu uz pašreizējiem dzīves notikumiem. Pat ne notikumiem. Notikumi ir viena lieta, bet vēl jau ir šis man tik svarīgākais kaut kā trūkums. Šķiet, ka vienā no kursa darbiem, bakalaura darbā vai tikai kādā angļu valodas stilistikas pārbaudes darbā paudu ideju, ka arī kaut kā neesoša pieminēšana patiesībā pilda šī jēdziena klātesamības funkciju.

Kas ir tas, kā man pietrūkst, bet ko nosaukdama vārdā vai tikai raksturodama tā būtību es padaru par nozīmīgu savas dzīves sastāvdaļu? Lasot Vulfas refleksijas, kas apkopotas zem virsraksta "Esības mirkļi" arī man rodas sajūta, ka mans prātis ir izsalcis. ;So izsalkumu remdināt spētu tikai kāds intelektuāls izaicinājums. Šis izaicinājums varētu būt gan kādas filozofiski intelektuālas esejas radīšana vai arī kaut kas daudz nopietnāks un dziļāks. Citā vārdā - doktora darbs.

Vispār apbrīnojami - knapi ir atdzisis tikko izdrukātais un iesietais maģistra darbs, kad mans prāts alkst jau jauna iziacinājuma un jauna pārdomu priekšmeta. Šoreiz tā varētu būt literatūrzinātne. Virdžīnijas Vlfas daiļrade, modernisma un postmodernisma sintēze vai arī valodniecisko izteiksmes līdzekļu izmantojums šī tipa literatūrā...


Laiks rādīs...


Tikai ceru, ka ilgi nebūs jāgaida. Ne mans prāts, ne es pati ilgi bez dziļa pētnieciska darba nevarētu... Un nav jau svarīgi, vai es pretī saņemu grādu, vai nē. Patiesībā varu jau rakstīt un pētīt tikai tāpat vien - lai apmierinātu sava prāta vajadzības. Toēr nenoliegšu - ir taču patīkami, ja tavu darbu atzīst (publicē vai piešķir noteikta veida vērtējumu)...

ceturtdiena, 2008. gada 13. novembris

par labiem draugiem

Es kaut kā esmu nonākusi pie secinājuma, ka sarunas ar labiem draugiem uzsit manāmi garastāvokli uz augšu. Un ja arī tas nav bijis diez ko slikts, bet visnotaļ labs, draugu sarunas to dara vēl labāku. Tā teikt, nekad nav tik labi, ka nevarētu būt vēl labāk. Lai gan var jau pastrīdēties, sakot, ka sarunas ar īstajiem cilvēkiem tomēr garastāvokli var pacelt tik augstu, ka augstāk tiešām nav kur.

otrdiena, 2008. gada 7. oktobris

Mario un citi tādi.

http://www.playsupermario.net/super-mario-flash-game.php

Aceroties bērnību..
atradu Mario...

Bet es vairs nemāku viņu tik labi spēlēt, jāpatrenējas mazliet.

Bija viena cita līdžiga spēle, kur tas galvenais varonis (un galvenais visu apkāvejs:) ) braukā ar skrituļdēli - kā viņnu sauca un kas viņš tāds bija - nav i ne mazākās nojausmas.

ceturtdiena, 2008. gada 2. oktobris

par darbiem un prieku

Pēkšņi radās sajūta, ka kaut ko gribas te uzrakstīt. Nekādas īpašās tēmas prātā nav, bet tāpēc jau arī bloga nosaukums ir "Refleksijas". Tieši tāda arī tagad jūtos - visnotaļ refleksīva.

Ko tagad daru? Var jau teikt, ka atpūšos pēc maģistra grāda iegūšanas. Un tagad jau man arī šķiet, ka nekādu mācību tuvākajā laikā man negribas. Un šis apgalvojums atsauc prātā manas sajūtas, kad gribēju mācīties angļu valodas mācīšanas metodiku. Jā, tagad vēl arvien atvelku elpu - galu galā, šķiet, ka gada laikā iegūt maģistru ir visnotaļ labs sasniegums. It kā jau atkal strādāju, atkal tulkoju filmas - šim darbam ir vairāki plusi:

1. redzu, kādas filmas tiek rādītas Latvijā (vairāk tas attiecas uz TV3 un TV6);
2. it kā atpūšos un strādāju vienlaicīgi, un par tādu darbu es allaž esmu sapņojusi (nav nekādas apnicīgās rutīnas, kas man kā savā ziņā radošai personībai tomēr lāgā pie sirds vis neietu);
3. pie visa šitā man vēl maksā kaut kādu naudu (labākais vēl jau ir arī tas, ka IIN tagad esot 15% iepriekšējo 25% vietā).

Protams, varētu jau teikt un varētu jau sūkstīties, ka tā nauda ir varbūt mazāka nekā es varētu vēlēties - īpaši jau, dzīvojot valstī, kurā tagad dzīvoju. Bet naudas jau nekad cilvēkam nebūs gana. Un galvenais jau tomēr laikam ir gandarījums strādājot un gandarījums par paveikto.

sestdiena, 2008. gada 20. septembris

Pazudusī sirds

Vakar beidzot izvācu visas savas pēdējās mantas no Lankasteras kojām. Jā, es nevarēju saprast, kur gada laikā tik daudz mantu radušās - jo ierados jau es tikai ar vienu koferi, vienu lielu somu, kas bija pilna ar visādām grāmatām, datoru un fotoaparātu. Tagad es nezinu, cik tos koferus es esmu aizvedusi... (blush)

Vakar, mazgājot istabā katru stūrīti, es atcerējos pag. gada 29. septembri.

Mančestras lidostā es atklāju, ka mans koferis ir vēl arvien kaut kur Kopenhāgenā (un tā jau nebija vienīgā reize:D), līdz ar to, ierodoties savā Lankasteras istabā, man bija tikai dators un daudz grāmatu:) Tā kā strāvas pāreja arī bija koferī un Latvijas kontaktdakšu Anglijas caurumā iiebāzt būtu gandrīz neiespējami (es nezinu, es nemēģināju), tad dators pēc pāris stundām būtu atslēdzies. Tā kā bibliotēkas kartes man vēl nebija (reģistrācija bija tikai 1. oktobrī), arī interneta nebija:D

Tātad - vienīgās drēbes, kas man tajā dienā bija, bija tās, kas man attiecīgajā miirklī bija mugurā. Tad es vien nopriecājos, ka samaksāju 25 mārciņas par gultas veļu, un tā vismaz tiku pie spilvena, segas un visiem tiem pārvalkiem. Iekritu gultā un turpat uz vietas aizmigu. Biju uzlikusi modinātāju uz 5pm, tad cēlos un gāju meklēt, kur to zuupu var dabūt:) Bija tīri neko:)

Nu lūk. Gads nu ir pagājis. Esmu izvākusies pilnībā. Atslēgu atdevusi. Tomēr ir sajūta, ka esmu atstājusi tur daļu savas sirds - tieši universitātē. Pilsēta ir ļoti maziņa, bet tas vvarbūt arī piedod viņai tādu baigo mīļumu. Lai gan lielpilsētas man patīk labāk (atceros, kā ik pa laikam braucu uz Mančestru iegūt enerģiju:) ), bet tā lauku vide baigi nomierināja un palīdzēja gada laikā pabeigt maģistru.

Vispār par Lankasteras gadu varētu uzrakstīt grāmatu :D :D

sestdiena, 2008. gada 13. septembris

ESOL

Boltona teica, ka manu pieteikumu izskatīs nākamgad arī. Varbūt tā es dabūšu to vietu. Galu galā - kurss ir vai nu tiem, kas beiguši vidusskolu (Level 5) vai tiem, kam ir bakalaura grāds (Level 6). Lai gan pieteicos uz Level 6, mana izglītība ir augstāka par bakalaura grādu. Anita Mūra, pa telefonu darot man zināmu, ka šogad vietas aiizpildītas, teica, ka varbūt varu iegūt lielāku pieredzi pa šo gadu un tml. Es tikai nezinu - viņa domāja pieredzi angļu valodā vispār vai tieši pedagoģijā. Pedagoģijā pieredzi šajā valstī iegūt ir praktiski neiespējami, ja nav attiecīgās pedagoga kvalifikācijas (ESOL vai CELTA).

Bet vispār redzēju sapni, kur kāds (nav ne jausmas kas) izteicās, ka mana problēma bija tā, ka es dokumentus iesniedzu tikai augustā, lai gan domāju par to kopš oktobra/novembra. Un ka nākamgad es noteikti dabūšot to vietu.

Vīra mamma savukārt teica, ir iespēja doties uz Saūda Arābiju, kur var mācīt angļu valodu bez pieredzes un kvalifikācijas. Ar maģistra grādu lingvistikā man maksātu 30 000 riālus gadā. Vīram bija ideja, ka tad 3-4 gadus varētu padzīvot tur, iekrāt naudu un tad doties atpakaļ uz UK, nopirkt kaut vai māju vai tml. Es šaubos, vai es gribētu doties. Un mans organisms, pārcietis 2 saules dūrienus, nepanes lielu karstumu... Tādā ziņā UK ir super laba vieta:)

Un to sapni varbūt arī var uztvert par sava veida zīmi...

svētdiena, 2008. gada 7. septembris

par Boltonu atkal jau.

Ir 7. septembris. To, ka šajā gadā Boltonas universitātē man vietas nav, uzzināju jau 5. septembrī. Bet vēl arvien ir baigais sarūgtinājums. Labā ziņa jau ir tāda, ka manu pieteikumu var izskatīt arī nākamajā gadā. Jāgaida, kas tā par tādu vēstuli. Tad redzēs.

Atceros, ka šitā pat pārdzīvoju, kad likās, ka neesmu tikusi Kultūras akadēmijā, kaut gan beigās izrādījās, ka esmu gan. Un pat ne kā pēdējā.

Tagad tikai ir tāds tukšums sirdī - pēc lielas un nebeidzamas rukāšanas, kad negulēju pat vairākas naktis pēc kārtas, ir iestājies laiks, kad darīt vairs nav absolūti neko. Sēdēt un lasīt grāmatu - arī vvairs neredzu jēgu. Jo grāmatu lasīšana jau vienmēr (vismaz pēdējos 6 gadus) ir siastījusies ar sava veida analīzi pēc tam. Bet ko darīt tagad?

Var atrast kaut kādu darbeli uz nepilnu slodzi - bet tā, lai tas vēlāk palīdzētu ar visu to ESOL un Boltonas lietu. Kur lai dabū pieredzi, ja man nav kvalifikācijas? Latvijā vēl kaut kā varētu. Bet Lielbrit''anijā tas šķiet nereāli.

sestdiena, 2008. gada 6. septembris

PGDE

Tā kā Boltonas universitāte pateica, ka manu pieteikumu izskatīs vēlreiz nākošgad un pirms tam atsūtīs kaut kādu tur vēstuli, man tagad nav ko darīt. Varu tikai būt laba sieva savam vīram un laba mājas māte arīdzan.

Universitāte teica, ka varbūt gada laikā varu uzkrāt pieredzi pedagoģijā vai angļu valodas mācīšanā. Te nu gan man radās jautājums - kā tad tas iespējams, ja tur to kvalifikāciju vajag? Varbūt laikam tiešām iziet to Kembridžas CELTA kursu, kas, manuprāt, tikai tāds stulbs un īsti nekam nederīgs kurss vien ir - ko var mēneša laikā iemācīties, es pat iedomāties nevaru. Tas PGDE kurss Boltonā ir daudz nopietnāks un labāks - kaut vai tāpēc, ka ilgst 10 mēnešus un universitāte maksā 6000 mārciņu stipendiju. CELTA ir padārgs un tikai mēnesi.

Tad vēl ienāca prātā ideja - mācīt nevis ESOL, bet kaut ko no kultūras - ja jau vesels bars ar visādiem Kultūras akadēmijas priekšmetiem ir manā bakalaura diplomā... ESOL manā skatījumā gan ir daudz lielākas perspektīvas un arī es tur saskatu kaut kādu jēgu...

svētdiena, 2008. gada 3. augusts

Istaba ar zaļajām puķēm.

Ļoti sen nebiju nakšņojusi tajās mājās - tajā istabā.
Nezinu kas - laba draudzība vai vienkārši istabas (vai to koši zaļo jamaikiešu puķu) aura, bet tajā istabā vienmēr labs miegs.

Nākamreiz būs jānobildē tās puķes, kamēr šie nav aizkrāsojuši bēšīgi baltas... :)

pirmdiena, 2008. gada 28. jūlijs

Disertācijas līkloči


Ir 28. jūljs. Mārdžorija Vuda (Postgraduate Secretary Lankasteras universitātē) reiz rakstīja, ka šajā dienā būtu jābūut gatavam pilnam melnrakstam, lai tad to var atlikusajās nedēļās pilnveidot un uzprišināt.

Man vēl trūkst aptuveni 5, 900 vārdu. Nav daudz vispār. Tikai gribas jau to darbu tādu, lai nav kauns iesniegt:) Kā nekā - maģistrs tomēr.

Vispār man tagad vajadzētu rakstīt.

Ilgas

Uznākušas baigās ilgas pēc Latvijas. Iemesli varētu būt daudz un dažādi. Nav jau nekāda vaina te, Mančestrā. Un, ja tā padomā, arī Lankastera ar savu mazpilsētas vai maza angļu ciematiņa šarmu ir tīri jauka un valdzinoša. Iespējams, ka drīz aizbraukšu - kaut vai pēc tās savas grāmatas, ko vēl arvien gaidu, kad kāds atnesīs atpakaļ (Susan Ehrlich - Point of View).

Bāc, bezmaz vai skaitu dienas... Un ceļojuma nosacītās un iedomātās pieturas vai vienkāršus punktus:

1. Manchester Oxford Road;
2. Manchester Piccadilly;
3. Heald Green;
4. Manchester Airport....

5. šoreiz nekādas check-in bagāžas (tas tā - lai Kopenhāgenā atkal nepaliek:) Bet, ja tā nopietni - nav jau īpašas vajadzības ņemt baigo čemodānu, ja Latvijā būšu tikai četras dienas.)

6. Kopenhāgena...
7. Rīga...

Ar mašīnu pa Valdemāra ielu un mājās...

Es gribu štovētus kāpostus.