Pazudusī sirds

Vakar beidzot izvācu visas savas pēdējās mantas no Lankasteras kojām. Jā, es nevarēju saprast, kur gada laikā tik daudz mantu radušās - jo ierados jau es tikai ar vienu koferi, vienu lielu somu, kas bija pilna ar visādām grāmatām, datoru un fotoaparātu. Tagad es nezinu, cik tos koferus es esmu aizvedusi...

Vakar, mazgājot istabā katru stūrīti, es atcerējos pag. gada 29. septembri.

Mančestras lidostā es atklāju, ka mans koferis ir vēl arvien kaut kur Kopenhāgenā (un tā jau nebija vienīgā reize), līdz ar to, ierodoties savā Lankasteras istabā, man bija tikai dators un daudz grāmatu Tā kā strāvas pāreja arī bija koferī un Latvijas kontaktdakšu Anglijas caurumā iiebāzt būtu gandrīz neiespējami (es nezinu, es nemēģināju), tad dators pēc pāris stundām būtu atslēdzies. Tā kā bibliotēkas kartes man vēl nebija (reģistrācija bija tikai 1. oktobrī), arī interneta nebija

Tātad - vienīgās drēbes, kas man tajā dienā bija, bija tās, kas man attiecīgajā miirklī bija mugurā. Tad es vien nopriecājos, ka samaksāju 25 mārciņas par gultas veļu, un tā vismaz tiku pie spilvena, segas un visiem tiem pārvalkiem. Iekritu gultā un turpat uz vietas aizmigu. Biju uzlikusi modinātāju uz 5pm, tad cēlos un gāju meklēt, kur to zuupu var dabūt Bija tīri neko

Nu lūk. Gads nu ir pagājis. Esmu izvākusies pilnībā. Atslēgu atdevusi. Tomēr ir sajūta, ka esmu atstājusi tur daļu savas sirds - tieši universitātē. Pilsēta ir ļoti maziņa, bet tas vvarbūt arī piedod viņai tādu baigo mīļumu. Lai gan lielpilsētas man patīk labāk (atceros, kā ik pa laikam braucu uz Mančestru iegūt enerģiju ), bet tā lauku vide baigi nomierināja un palīdzēja gada laikā pabeigt maģistru.

Vispār par Lankasteras gadu varētu uzrakstīt grāmatu

ESOL

Boltona teica, ka manu pieteikumu izskatīs nākamgad arī. Varbūt tā es dabūšu to vietu. Galu galā - kurss ir vai nu tiem, kas beiguši vidusskolu (Level 5) vai tiem, kam ir bakalaura grāds (Level 6). Lai gan pieteicos uz Level 6, mana izglītība ir augstāka par bakalaura grādu. Anita Mūra, pa telefonu darot man zināmu, ka šogad vietas aiizpildītas, teica, ka varbūt varu iegūt lielāku pieredzi pa šo gadu un tml. Es tikai nezinu - viņa domāja pieredzi angļu valodā vispār vai tieši pedagoģijā. Pedagoģijā pieredzi šajā valstī iegūt ir praktiski neiespējami, ja nav attiecīgās pedagoga kvalifikācijas (ESOL vai CELTA).

Bet vispār redzēju sapni, kur kāds (nav ne jausmas kas) izteicās, ka mana problēma bija tā, ka es dokumentus iesniedzu tikai augustā, lai gan domāju par to kopš oktobra/novembra. Un ka nākamgad es noteikti dabūšot to vietu.

Vīra mamma savukārt teica, ir iespēja doties uz Saūda Arābiju, kur var mācīt angļu valodu bez pieredzes un kvalifikācijas. Ar maģistra grādu lingvistikā man maksātu 30 000 riālus gadā. Vīram bija ideja, ka tad 3-4 gadus varētu padzīvot tur, iekrāt naudu un tad doties atpakaļ uz UK, nopirkt kaut vai māju vai tml. Es šaubos, vai es gribētu doties. Un mans organisms, pārcietis 2 saules dūrienus, nepanes lielu karstumu... Tādā ziņā UK ir super laba vieta:)

Un to sapni varbūt arī var uztvert par sava veida zīmi...

par Boltonu atkal jau.

Ir 7. septembris. To, ka šajā gadā Boltonas universitātē man vietas nav, uzzināju jau 5. septembrī. Bet vēl arvien ir baigais sarūgtinājums. Labā ziņa jau ir tāda, ka manu pieteikumu var izskatīt arī nākamajā gadā. Jāgaida, kas tā par tādu vēstuli. Tad redzēs.

Atceros, ka šitā pat pārdzīvoju, kad likās, ka neesmu tikusi Kultūras akadēmijā, kaut gan beigās izrādījās, ka esmu gan. Un pat ne kā pēdējā.

Tagad tikai ir tāds tukšums sirdī - pēc lielas un nebeidzamas rukāšanas, kad negulēju pat vairākas naktis pēc kārtas, ir iestājies laiks, kad darīt vairs nav absolūti neko. Sēdēt un lasīt grāmatu - arī vvairs neredzu jēgu. Jo grāmatu lasīšana jau vienmēr (vismaz pēdējos 6 gadus) ir siastījusies ar sava veida analīzi pēc tam. Bet ko darīt tagad?

Var atrast kaut kādu darbeli uz nepilnu slodzi - bet tā, lai tas vēlāk palīdzētu ar visu to ESOL un Boltonas lietu. Kur lai dabū pieredzi, ja man nav kvalifikācijas? Latvijā vēl kaut kā varētu. Bet Lielbrit''anijā tas šķiet nereāli.

PGDE

Tā kā Boltonas universitāte pateica, ka manu pieteikumu izskatīs vēlreiz nākošgad un pirms tam atsūtīs kaut kādu tur vēstuli, man tagad nav ko darīt. Varu tikai būt laba sieva savam vīram un laba mājas māte arīdzan.

Universitāte teica, ka varbūt gada laikā varu uzkrāt pieredzi pedagoģijā vai angļu valodas mācīšanā. Te nu gan man radās jautājums - kā tad tas iespējams, ja tur to kvalifikāciju vajag? Varbūt laikam tiešām iziet to Kembridžas CELTA kursu, kas, manuprāt, tikai tāds stulbs un īsti nekam nederīgs kurss vien ir - ko var mēneša laikā iemācīties, es pat iedomāties nevaru. Tas PGDE kurss Boltonā ir daudz nopietnāks un labāks - kaut vai tāpēc, ka ilgst 10 mēnešus un universitāte maksā 6000 mārciņu stipendiju. CELTA ir padārgs un tikai mēnesi.

Tad vēl ienāca prātā ideja - mācīt nevis ESOL, bet kaut ko no kultūras - ja jau vesels bars ar visādiem Kultūras akadēmijas priekšmetiem ir manā bakalaura diplomā... ESOL manā skatījumā gan ir daudz lielākas perspektīvas un arī es tur saskatu kaut kādu jēgu...