Esības mirkļi

Lasu Virdžīnijas Vulfas "Esības mirkļu" tulkojumu (oriģinālā "Moments of Being") un šķiet, ka pamazām tiešām sāku nobriest domām par doktora darba rakstīšanu. Pats jēdziens "esības mirkļi" šķiet diezgan būtiski atspoguļo manas šībrīža sajūtas/izjūtas. Vulfas kā rakstnieces refleksijas un ipresijas par savu dzīvi, kas uzrakstītas diezgan filozofiskā valodā, sasaucas ar manu filozofisko skatījumu uz pašreizējiem dzīves notikumiem. Pat ne notikumiem. Notikumi ir viena lieta, bet vēl jau ir šis man tik svarīgākais kaut kā trūkums. Šķiet, ka vienā no kursa darbiem, bakalaura darbā vai tikai kādā angļu valodas stilistikas pārbaudes darbā paudu ideju, ka arī kaut kā neesoša pieminēšana patiesībā pilda šī jēdziena klātesamības funkciju.

Kas ir tas, kā man pietrūkst, bet ko nosaukdama vārdā vai tikai raksturodama tā būtību es padaru par nozīmīgu savas dzīves sastāvdaļu? Lasot Vulfas refleksijas, kas apkopotas zem virsraksta "Esības mirkļi" arī man rodas sajūta, ka mans prātis ir izsalcis. ;So izsalkumu remdināt spētu tikai kāds intelektuāls izaicinājums. Šis izaicinājums varētu būt gan kādas filozofiski intelektuālas esejas radīšana vai arī kaut kas daudz nopietnāks un dziļāks. Citā vārdā - doktora darbs.

Vispār apbrīnojami - knapi ir atdzisis tikko izdrukātais un iesietais maģistra darbs, kad mans prāts alkst jau jauna iziacinājuma un jauna pārdomu priekšmeta. Šoreiz tā varētu būt literatūrzinātne. Virdžīnijas Vlfas daiļrade, modernisma un postmodernisma sintēze vai arī valodniecisko izteiksmes līdzekļu izmantojums šī tipa literatūrā...


Laiks rādīs...


Tikai ceru, ka ilgi nebūs jāgaida. Ne mans prāts, ne es pati ilgi bez dziļa pētnieciska darba nevarētu... Un nav jau svarīgi, vai es pretī saņemu grādu, vai nē. Patiesībā varu jau rakstīt un pētīt tikai tāpat vien - lai apmierinātu sava prāta vajadzības. Toēr nenoliegšu - ir taču patīkami, ja tavu darbu atzīst (publicē vai piešķir noteikta veida vērtējumu)...