Ir 7. septembris. To, ka šajā gadā Boltonas universitātē man vietas nav, uzzināju jau 5. septembrī. Bet vēl arvien ir baigais sarūgtinājums. Labā ziņa jau ir tāda, ka manu pieteikumu var izskatīt arī nākamajā gadā. Jāgaida, kas tā par tādu vēstuli. Tad redzēs.
Atceros, ka šitā pat pārdzīvoju, kad likās, ka neesmu tikusi Kultūras akadēmijā, kaut gan beigās izrādījās, ka esmu gan. Un pat ne kā pēdējā.
Tagad tikai ir tāds tukšums sirdī - pēc lielas un nebeidzamas rukāšanas, kad negulēju pat vairākas naktis pēc kārtas, ir iestājies laiks, kad darīt vairs nav absolūti neko. Sēdēt un lasīt grāmatu - arī vvairs neredzu jēgu. Jo grāmatu lasīšana jau vienmēr (vismaz pēdējos 6 gadus) ir siastījusies ar sava veida analīzi pēc tam. Bet ko darīt tagad?
Var atrast kaut kādu darbeli uz nepilnu slodzi - bet tā, lai tas vēlāk palīdzētu ar visu to ESOL un Boltonas lietu. Kur lai dabū pieredzi, ja man nav kvalifikācijas? Latvijā vēl kaut kā varētu. Bet Lielbrit''anijā tas šķiet nereāli.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru