Pazudusī sirds

Vakar beidzot izvācu visas savas pēdējās mantas no Lankasteras kojām. Jā, es nevarēju saprast, kur gada laikā tik daudz mantu radušās - jo ierados jau es tikai ar vienu koferi, vienu lielu somu, kas bija pilna ar visādām grāmatām, datoru un fotoaparātu. Tagad es nezinu, cik tos koferus es esmu aizvedusi...

Vakar, mazgājot istabā katru stūrīti, es atcerējos pag. gada 29. septembri.

Mančestras lidostā es atklāju, ka mans koferis ir vēl arvien kaut kur Kopenhāgenā (un tā jau nebija vienīgā reize), līdz ar to, ierodoties savā Lankasteras istabā, man bija tikai dators un daudz grāmatu Tā kā strāvas pāreja arī bija koferī un Latvijas kontaktdakšu Anglijas caurumā iiebāzt būtu gandrīz neiespējami (es nezinu, es nemēģināju), tad dators pēc pāris stundām būtu atslēdzies. Tā kā bibliotēkas kartes man vēl nebija (reģistrācija bija tikai 1. oktobrī), arī interneta nebija

Tātad - vienīgās drēbes, kas man tajā dienā bija, bija tās, kas man attiecīgajā miirklī bija mugurā. Tad es vien nopriecājos, ka samaksāju 25 mārciņas par gultas veļu, un tā vismaz tiku pie spilvena, segas un visiem tiem pārvalkiem. Iekritu gultā un turpat uz vietas aizmigu. Biju uzlikusi modinātāju uz 5pm, tad cēlos un gāju meklēt, kur to zuupu var dabūt Bija tīri neko

Nu lūk. Gads nu ir pagājis. Esmu izvākusies pilnībā. Atslēgu atdevusi. Tomēr ir sajūta, ka esmu atstājusi tur daļu savas sirds - tieši universitātē. Pilsēta ir ļoti maziņa, bet tas vvarbūt arī piedod viņai tādu baigo mīļumu. Lai gan lielpilsētas man patīk labāk (atceros, kā ik pa laikam braucu uz Mančestru iegūt enerģiju ), bet tā lauku vide baigi nomierināja un palīdzēja gada laikā pabeigt maģistru.

Vispār par Lankasteras gadu varētu uzrakstīt grāmatu